Burnout.lv drift team brauciens uz Odessu

Burnout.lv drift team brauciens uz Odessu – EEDC#4

Ievietoja admin Aug.11, 2011, Raksti, drift kategorijā

Izbaukšana – 3. augusts 17.00

Odessā ierodamies – 5. augusts 9.00

Izbraucam no Odessas – 6. augusts 20.00

Ierašanās mājās, ADParts teritorija – 8. augusts 13.00

Nobrauktie km – 3800

Panākumi – 3. vieta, EEDC#4

Sākās viss ar autobusa sagaidīšanu Adparts teritorijā, kur jau bija pirmais patīkamais pārsteigums, jo izrādijās, ka autobusa dizains ir ļoti stipri pieskaņots Lamberta drifta automašīnai.

Izbraukšana bija plānota 15:00, bet sanāca aizkavēties, kamēr treilerim salabojām gaismas.

Un tad ceļojums uz Ukrainas pilsētu Odessu, kur norisinājās EEDC 4. Posms varēja sākties.

Brauciens iesākās ļoti gludi un pārliecinoši, līdz brīdim, kad ieradāmies uz Polijas – Ukrainas robežpunktu, kur mūsu komandu nevēlējās laist pāri robežai, divu iemeslu dēļ – Ukrainā ir aizliegts aiz autobusa vilkt jebkādu piekabi un robežsargiem nepatika sportinieka dokumenti, kur ir ierakstīta melna krāsa, nevis zila. Teksts no robežsarga – „viģiš, tut napisano kraska – bļeck, a u tibe že ņe bļeck”.

Tā, nu pēc vairākkārtēja robežsargu lūguma, griezt autobusu atpakaļ un doties uz Latviju, tika sazvanīts organizātors , lai pajautātu kā uz viņu robežām kārto lietas. Saņēmām atbildi, ka tur viss notiek ar lūguma vēstuļu palīdzību un parakstoties ar cipariem 200-300 vis tiks nokārtots. Tad nu Lamberts sāka savu skrējienu, lai atrastu „načaļņiku”, kas tajā brīdī tur nosaka lietas. Tika izskraidītas daudz telpas, lai viņu atrastu, bet ko nevar panākt ar neatlaidību.

Ienākot pie „načaļņika”, atskanēja teksts – „čo hočeš?” Lamberts, neiedziļinoties sīkumos, pastāstija, ka ir jābrauc uz sacensībām un nevēlās tās izlaist, takā nepieciešams tikt pāri robežai. Tā nu „načaļņiks” aizcirta savu mazo lodziņu ciet, pie kura stāvēja liela rinda ar cilvēkiem, kas vēlējās tikt pāri robežai un teica – „govari!” Noliekot uz viņa galda attiecīgu lūguma vēstuli, kur bija parakstīta ar cipariem 100, sarunas noritēja savādākos toņos un sapratām, ka sacensības tomēr būs un nekas nav zaudēts.

Ejot uz nākamo punktu, kur bija jādabon zīmogs, tika izstāstīts, ka ar „načaļņiku” viss ir sarunāts, bet uz šo argumentu izskanēja vārdi „eto xorošo, no eta drugaja kantora i tam drugije načaļņiki” Jā, zinu, ka izklausās neticami, bet tā tas tur notiek… Takā pateicības vēstule ar parakstu 100 likās jau par traku, tika palūgts, lai pusi no šīs vēstules dod mums atpakaļ, ko arī panācām.

Rezultātā, 6 pazaudētas stundas, treilers ar sportinieku tika pārvilkts pāri ar citu automašīnu, kuru noorganizēja „načaļņiks nr1” un autobuss pārbrauca bez treilera.

Lamberts visu šo stāstu arī atspoguļoja visai komandai, jo autobuss bija aprīkots ar karaoke, takā mikrofonu varēja arī izmantot šādām lietām. Pēc stāsta noklausīšanās sākās nākamie piedzīvojumi – ieraudzijām ceļa segumu, pa kuru mums bija jābrauc. Bedres bija apmēram 20-30cm lielumā un 10-15cm dziļumā. Arī tas mūs nespēja aizkavēt un sakniebtiem zobiem, komanda turpināja savu ceļu.

Uz ātrgaitas ceļa bija manāmas arī šādas lietas:

Kilometri gāja, saule rietēja un ausa, bet neskatoties ne uz ko, galamērķis tikai tuvojās…

Viesnīcu meklējām ilgi, jo diemžēl navigācija un vietējie šādu ielu nezināja un arī ielu izkārtnes tur ir deficīts, bet nu arī ar šo ķibelīti mēs tikām galā, aptaujājot daudz cilvēkus un zvanoties uz pašu viesnīcu.

Atbraucot uz viesnīcu, pārņēma patīkams prieks, ka tā tiešām ir labā līmenī un izejot no teritorijas, esi jau melnās jūras pludmalē.

Tā nu puse dienas tika pavadīta mierīgā režīmā. Vairākums atbalsta komanda arī izbaudīja Odessu.

Tie, kas palika viesnīcā, arī atrada ko darīt.

Pievakarē, ap 19.00 tika saņemta ziņa, ka jābrauc uz parādes braucienu pa pilsētu. Par cik autobusa izbraukšana no viesnīcas teritorijas bija ļoti apgrūtinoša, tika pieņemts lēmums braukt savā gaitā, kas arī tika izdarīts. Organizātora pavadījumā Lamberts devās uz parādi.

Parādes brauciens bija visnotaļ spraigs, jo policijas eskorts nebija un vietējiem autovadītājiem neinteresēja šāda parāde un iedegoties zaļajai gaismai, mēģināja taranēt sportieniekus. Pirmā saķeršanās bija ar tramvaja vadītāju, kurš nepārtraukti taurējot, uzskatāmi mēģināja aizvilt Lamberta auto uz tuvējo pieturu.

Atgriežoties no parādes brauciena, kurš ilga aptuveni 3 stundas, pamazām sākām iekārtoties savās gultiņās, jo 5.30 bija jāceļas un jādodas uz trasi, kas protams arī tika izdarīts.

Trases vieta sasniegta.

Sacensības noritēja ļoti labi.

Pēc kvalifikācijas Lamberts palika 5.vietā, bet sākoties tandēmu braucieniem, izcīnījās līdz 3.vietai.

Bet ko nu daudz par pašām sacensībām…

Sakrāmējot mantas, apmeklējot blakus esošo lielveikalu, iesākām ceļu mājup, kurš arī bija piedzīvojumiem bagāts.

Pēc vakara ballītes PARTY busā, kur norisinājās pjedestāla svinēšana, visi devās gulēt, bet šoferīši turpināja pievarēt kilometrus, līdz brīdim, kad naktī tikām apturēti no ceļu policistu rokas, kuri mēģināja ieskaidrot, ka šādā sastāvā braukt nedrīkst un par šo pārkapumu šoferīša rozā apliecība būs jāatstāj inspektoru pārvaldījumā. Tā nu sēdāmies pie galda un rakstījām lūguma vēstuli un parakstījāmies ar cipariem 100 un ceļu varējām turpināt.

Pēc iepriekš pieminētās aizķeršanās visa komanda devās atkal gulēt un šoferīši, kā vienmēr, turpināja iesākto ar kilometru pievarēšanu LV virzienā. Pēc pāris stundu pagulēšanas, veicām piespiedu apstāšanos, šoreiz gan iemesls nebija lūguma vēstule, bet gan degušas riepas smaka.

Tomēr viena no visām bedrēm, izrādījās spēcīgāka par mūsu treilera riteni.

Riepu samainījām.

Komandu izklaidējām ar mazu BURNOUTu saules lēktā.

Devāmies tālāk ceļā, jo bija atlikuši nieka 200km līdz Ukrainas – Polijas robežai. BET, tas vēl nebija viss, iebraucot pilsētā, kur bija palikuši 100km līdz robežai, tikām atkal aplaimoti ar vietējo policiju, kura šoreiz gan traucās mums pakaļ ar savu VAZ automašīnu un notaranēja mūs malā. Izrādās, ka neesam manījuši, ka viņu melnbaltā vālīte stiepās uz mūsu pusi. Ar glaimojošu uzrunu, izsakot visu savu lamu vārdu klāstu, sapratām, ka autobuss jāgriež riņķī un jāseko inspektoram uz notikuma vietu. Par cik, bijām jau rūdīti pret šo visu, sapratām, ka jāsēžas pie galda un jāraksta lūguma vēstule, savādāk te nekas nenotiks. Inspektori ļoti mēģināja iemācīt mūsu šoferīti lamāties savā mēlē, bet ieraugot, ka šoferītim rokās čaukst lūguma vēstule – atmaiga, pasmējās un ļāva mums turpināt ceļu.

Hmm, izklausās, jau ka nu tiešām pietiek un atlikušos 100km vajadzētu pievarēt, lai pamestu šo valsti… Izlēmām piestāt netālu esošajā degvielas uzpildes stacijā, lai apmeklētu WC un iedzertu rīta kafiju. Njā, viss jau skan ļoti jauki, bet konstatējām faktu, ka treileris sācis sadalīties „perfektā” asfalta seguma dēļ.

Šis gan nebija vienīgais bojājums, tādu bija daudz. Jāatzīst, ka tajā brīdī, kad ieraudzījām visu šo, tiešām pārņēma tāda kā panika, jo bija agrs svētdienas rīts un bijām nezināmā Ukrainas pilsētā.

Bet nu neko, paniku atmetām pirmajā minūtē un sākām darboties, aptaujājot vietējos iedzīvotājus, kur arī saņēmām vērtīgu info, ka 200m attālumā dzīvo vīrs, kurš savā garažiņā metina un krāso automašīnas.

Atrodot augtāk pieminēto viensētu un aprunājoties ar viņa dzīvesbiedreni, tika konstatēts, ka zelta vīriņš nav mājās, jo devies uz pirti pie draugiem pilsētā… Tā nu atkal bijām soli atpakaļ un varēja sākt celt paniku, bet Lamberts ķērās problēmai klāt ar jaunu sparu un mēģināja ar sievieti sarunāt, ka izmantoja garažas inventāru un varam labot treileri paši. Neticami, bet šo visu tiešām sarunāja un varējām sākt darbus.

Neskatoties uz to, ka šie instumenti bija manāmi novecojuši, Adparts komanda tika ar šīm ķibelēm galā un ceļu varējām turpināt pēc aptuveni 4 stundu darba.

Kā jums šķiet, vai tas bija viss un pēc 100km tikām ārā no Ukrainas?

Atbilde ir nē, jo izrādās, vietā, kur bijām domājuši šķērsot robežu, tas nav atļauts nedz autobusiem, nedz smagajām mašīnām. Nācās braukt uz tuvāko robežu punktu, kas bija 100km attālumā. Tā jau viss būtu kārtībā, bet ņemot vērā, ka bija jābrauc pa „asfaltētu” segumu, tas aizņēma nedaudz vairāk laika nekā 1,5h…

Nonākot pie robežas, visi turējām īkšķus, lai mūs izlaiž ārā. Laicīgi jau uzrakstījām lūguma vēstuli, lai ritētu vis pēc iespējas raitāk, bet nē, izrādās, ka viņiem ir maiņa, kas notiek vairākas stundas, kas mūsu ceļojumu mājup, aizkavē par aptuveni 5-6 stundām.