Artis Gaz
Posted: 17 Mar 2012, 03:03
Saļut!
Izdomāju uzcept topiku, lai būtu nedaudz lielāka auto dažādība burnoutā.
Mans auto GAZ-24 Volga. :shalle:
Lai nu kā tiku pie viņa iepriekšējā gada jūlijā, kad onkulis no radu saimes atzinās ka ir iekāpis nopietnā vecumā un vairs ar autiņu nebrauks. Nolicis bija garāžā pirms 14 gadiem [skaitot no šodienas] un tā arī volga tur palika visus šos gadus.
Kad prasījis vai man interesē Volga, kura stāvējusi garāžā kopš 98. gada, man gar acīm pavīdēja skats -
.
Iedomājos ka garāžai ir bedre, līdz ar to, kondensāts telpā neizbēgams, un zinot tās garāžas, nebija iemesls tā nedomāt. Vel vienu projektu nevaru atļauties dēļ laika trūkuma un vel dēļ diviem auto projektiem kuri ir rindā. Sliktākajā gadījumā būtu samainījis pret kādu citu padomju auto. Lai nu kā apskatīt vajadzēja.
Tad nu nelolojot lielas cerības noliku datumu kad varētu aizbraukt un apskatīt cik bēdīgi tur viss ir.
Braucot pa ceļam noskaidroju, ka bedre tomēr garāžai nav un ir ventilējama. Kopskats uzlabojās un palika tiešām interesanti. Piebraucot pie garāžas noskurinājos aiz sajūsmas un garāža tika vērta vaļā.
līdz ar garāžas durvīm man atkārās žoklis.
1977.gada pirmās paaudzes [pirmsfacelift
] GAZ-24. Nobraukums 96k. Onkulis vienīgais samnieks, stāvējis rindā. 
Viss strādā perfekti. Paspiedu roku un teicu ka drošvien ņemšu.
Par cik bija jāsteidzas tad neko daudz nesanāca apskraidīt apkārt un novērtēt kas ir kas, tāpēc nācās braukt prom.
Turpmāko dienu pavadīju vieglā smaidā un nevarēju sagaidīt brīvu dienu, kad varēs visu kārtīgi apskatīt, jo pirms tam man ar GAZ bija sakars tik cik kratoties pakaļējā benķī piecu gadu vecumā.
Beidzot brīvā diena pienāca un vēl nepamodies zināju ko es darīšu šodien.
Aizbraucis līdz garāžai un atverot durvis, man sejā atkal atplauka smaids. Šo pasākumu pastiprināja tas ka man kabatā bija Volgas atslēgas.
Lai nu kā, ar darbināšanu nesteidzos, jo bija jāmaina eļļa un sajūgs kopš apskates brīža bija palicis izspiests, galu galā uz šo pasākumu nesteidzos dēļ tā ka plānoju viņu ielās dabūt tikai 2012. gada vasarā.
Neliela atkāpe no visa:
Par cik Volgai dzimšanas datums ir 1977.gads, tad aprunājoties ar, nu jau, labu paziņu, cilvēku kurš ar padomju tehniku ņemās diezgan nopietni [ viņam kontā ir pabeigta pobeda un daži GAZ-21 ], tika uzstādīts mērķis dabūt VS statusu. Par cik onkulis nebija aizrāvies ar padmju laika tūningu tad problēmām nevajadzētu būt. Paziņa apskatījis auto teica ka tik labu eksemplāru nebija nācies redzēt sen. Vienīgais sīkums bija sapuvuši priekšējie spārni.
Lai nu kā, atgriežoties pie stāsta.
Izpētijis visu, pirmais secinājums - autiņš pelnījis pamatīgu dušu. Kas arī nekavējoties tika izdarīts. Sazvanījis dažus kreklus, volga pēc pāris desmitiem minūšu bija ārā. [ jāatvainojas par foto neesamību ]
Nomazgājot atklājās, daži kasjaki, pamatā - krāsā. Nosistas krāsas punktiņi, nekas būtisks, bet jādomā risinājums, jo padomju autiņiem tā emālija nāk smuki nost un nav mehāniski noturīga.
Apskatot kārtīgi saulē, tie arī bija vienīgie defekti kuri manāmi tikai ieskatoties. Nomazgājis un sapratis situāciju, nolēmu nemarinēt un pie pirmā brīvā brīža ķēros nākamajam etapam - Hroms. Sāku skrūvēt nost hroma detaļas, lai varētu pulēt. Sākumā, neredzot daļas, biju domājis likt jaunu, bet noskrūvējot esošos šī doma aizmirsās. Nomazgājot masīvo putekļu kārtu no visām daļām ar kārtīgu šampūna kvantumu, viss palika labi.
Reste ir tikai nomazgāta un jau lien ārā shiny. Pa ziemas vakariem ņēmu talkā filci un goija pastu kopā ar
veikalā teica ka labs esot. Nu neko, paeksperimentējot atklājās ka nemaz nav tik slikts.
Tā nu es aplasīju visas hroma daļas no volgas [ kalpakus, bamperus, priekšējo resti, moldingus, lukturu stīpas, miglinieku rāmīšus, būtībā visu kas ir hroms ] un sāku pucēt ar talkā ņemot šo -
.
Beigās gan nonācu pie secinājuma ka atsevišķas daļas ja nebūtu ņēmis nost, būtu vieglāk strādāt, bet nu pieredze māca.
Nākamais etaps bija Volgas piedarbināšana. Sakārtot visu, lai auto varētu izbraukt pats saviem spēkiem no garāžas. Sāku ar sajūgu. Par cik iepriekš, vairāk vai mazāk ģimenē, draugiem, paziņām autiņus skrūvēju es tad biju pārsteigts cik viss ir vienkārši un viegli pieejams. Lai nu kā, piecas minūtes un sajūga cilindrs ir uz galda. Sajūga šķidruma konsistence, no stāvēšanas, līdzīga solidolam. Nezinu ko DOT'a vietā gāza padomju laikos, bet tādam viņam toč nebija jābūt. Dajaucot cilindru, visas gumijas atklājās beigtas. Zvans uz veikalu un tiek noskaidrots ka remkomplekts maksā 0.50 Ls. 
Aizbraucot uz veikalu paņēmu arī eļļu. Par eļļu iepriekš biju runājis ar kungu, kurš labu laiku ir braucis Dzintara volgā kopš tās pastāvēšanas, agrākos laikos. No rupnīcas nāk Gaz nāk minerāleļļa, to kaut kā man negribējās gāzt iekšā. Kungs ieteica izskalot sistēmu un gāzt iekšā 10w40 ar molibdēna piedevu. Iešot zvērā. Domāts darīts.
Pēc laika visu saliekot pa vietām un sataisot braucamā kārtībā, uzpumpējot degvielu no motortelpas - auto tika startēts. Pieleca no pusapgrieziena.
Video, bez statīva aukstumā.
http://youtu.be/BQz4bS63e3I
Pirmā šķērīte arī bija.
Braucot ar volgu, gribot negribot iekāp atpakaļ 70to gadu beigās. Sajūtas interesantas. Mīksts kā gulta,
Nedaudz pabraukājies pa apkārtni sāku ķerties klāt nākamajam posmam - rūsa, krāsošana.
Bija jāņem nost priekšējie spārni jo volgām no dzimšanas nenākot šļakatnieki [plastmasas] kuri nāk iekšējā arkā. Tad nu kur bleķis pārklājās viens ar otru tur spārnam bija rūsa. Ar spārniem domāju ko darīt. Jaunus nav problēmas atrast, bet volgām pirmdienas un piektdienas produkcija atšķirās, tāpēc jāceļ šie paši.
Arkas smilšot nebija jēgas jo rupnieciskā grunts bija ideālā stāvoklī, nāca nost tikai rupnicas grubulis. To viegli ar fleksi dabūju nost, jo bira viegli pārvelkot ar skruvgriezi.
Tāda izskatījās arka noņemot spārnu. Vieni izžuvuši dubļi.
Te jau notīrīta un gatava attaukošanai.
Kad tīriju nost rupniecisko grubuli darba karstumā neredzēju ka visa garāža pieputējusi tā ka nevar redzēt cauri. Bija jāizdzen autiņš, lai pasildās saulītē.
Kad viss bija gatavs krāsošanai, man beidzās laiks. Pēc pāris dienām braucu uz garāžu ar uretop'u uz krāsošanas sesiju.
Te būs salīdzinājums
Pirms
un pēc
par kanti nepiesieties. Kad ņemšu nost visu hadeni un vedīšu pulverkrāsot, tad varēs tikt klāt un smuki nokrāsot.
Tagad tas viss pasākums kalst jau aptuveni nedēļu. Jābrauc uz Daugavgrīvas ielu uzjaukt toni. Bet pirms tam jānoskrūvē benzīna bākas vāciņu, lai uzpulētu un nestu par paraugu. Tad tonim jāsakrīt ideāli.
Kad arkas būs pabeigtas, tad ķeršos klāt spārniem - metināšanai.
Kad spārni būs sametināti, tad instalēšu hromu un paralēli diskus uz pulverkrāsošanu. Būs balti un uz riepām likšu white wall'us.
Tad saukšu komisiju, lai izvērtē uz sertifikātu par VS.
Pēc VS ielikšu mūziku.Komponentes jau ir plauktiņā. Iepriekš bija domātas citā projekta autiņā, bet tam vēl zināms ceļš jāiet un šogad diez vai būs pabeigts. Tāpēc instalēšu pagaidām volgā. Nākamgad būs vai nu tas pats vai kas jaudīgāks.
Tāpat arī karbiņam pievērsīšos pēc VS sertifikāta. Šobrīd degvielu patērē kā normāla volga tērē. 12-14 l/100km
Šobrīd, lai labotu situāciju, meklēju Sieras 2.0 32/36DGAV (tas kurš pakāpeniski veras vaļā ar mehāniku) karburatoru. Nāk ar ūdens, elektrisko/mehānisko čoku. Trīs dažādi veidi. Meklēju vai nu ar ūdeni vai mehānisko. Nāca, laikam, scorpio un vēl dažiem. Tagad nagi niez tagad no amazon uzsūtīt weberu grāmatu. Varbūt kāds prasīs kāpēc negribu likt Webera DGAS38 vai DGMS38, tas kurš nāk no V6 granadas. Mana atbilde - autiņš ir priekš ielas. Ja domātu dzintara volgai, tad apdomātu kārtīgi šo variantu. + saregulātāju tam karbiņam ir maz. Man ir numurs vienam karbiņu specam, bet diez vai es viņu gribu ar tādām lietām mocīt. Provozoriskais patēriņš ar ford karbiņu plānojās zem desmit litriem uz simtu. Redzēsim kā būs dzīvē.
Tālāk braukšu kāds būs. Vairāk centīšos nekur nelīst un neko neskrūvēt. Grūti.
Kad sezona būs beigusies, tas sanāk vēls rudenis, likšu garāžā un cīnīšos ar aizdedzi. Neizplūstot sīkumos plāns sekojošs - Bembis, Audi, Mersis vai kāds cits - tas nav būtiski - mehāniski saderēja daudzi sadalītāji. Galvenais vajag 4 cilindrus, virzienu un glāzes diametru. Saķipināt mehāniski precīzu aizdedzi kas neļurkājās ir tikai pusdarbs. Otra tikpat svarīga lieta ir nodrošināt, lai aizdedzei ir pareizais apsteidzes moments pie atbilstošiem apgriezieniem. Gan jau dzirdēts ka pie dažādiem apgriezieniem (modernākiem motoriem arī pie slodzes, temperatūras utt) ir dažādi aizdedzes apsteidzes lenķi.
Volgai aizdedzes apsteidzes lenķis vadās ar vakuumu un bij jāzin pāris knifi tam motoram, lai saprastu kā to pareizāk sainstalēt. Bet nekas sarežģīts. Elektrisko daļu saslēgt bija diezgan vienkārši. Tās diezgan ir primitīvas aizdedzes sistēmas.
Gala rezultātā visu smuki noregulē ar stroboskopu un tad ir rezultāts. Tas pieņemot, ka rotora kontakts, sadalītāja vāciņš, svečvadi un sveces un spole ir jauni. Vēl neesmu iegrimis sīkumos, bet gribētos visu sakārtot tip-top.
Aizdedze ir galvenais mērķis, tālāk jāskatās vai nelīdīs ārā kādas problēmas, autiņš tomēr stāvējis 10+ gadus.
Par laimi jāmetina nav, bet tas nenozīmē ka bleķi nav jāapstrādā. Jāpakasa piere un jāpadomā kā apstrādāt nepieejamās virsmas [ sliekšņi, bagāžnieka arkas u:c ], lai nerūsē.
Tā lūk. Par katru no tēmām varētu runāt stundām ilgi, bet neatļāvos tik gari rakstīt. Varbūt atsevišķos postos varat prasīt konkrētāk "kas ir kas".
Izdomāju uzcept topiku, lai būtu nedaudz lielāka auto dažādība burnoutā.
Mans auto GAZ-24 Volga. :shalle:
Lai nu kā tiku pie viņa iepriekšējā gada jūlijā, kad onkulis no radu saimes atzinās ka ir iekāpis nopietnā vecumā un vairs ar autiņu nebrauks. Nolicis bija garāžā pirms 14 gadiem [skaitot no šodienas] un tā arī volga tur palika visus šos gadus.
Kad prasījis vai man interesē Volga, kura stāvējusi garāžā kopš 98. gada, man gar acīm pavīdēja skats -
.Iedomājos ka garāžai ir bedre, līdz ar to, kondensāts telpā neizbēgams, un zinot tās garāžas, nebija iemesls tā nedomāt. Vel vienu projektu nevaru atļauties dēļ laika trūkuma un vel dēļ diviem auto projektiem kuri ir rindā. Sliktākajā gadījumā būtu samainījis pret kādu citu padomju auto. Lai nu kā apskatīt vajadzēja.
Tad nu nelolojot lielas cerības noliku datumu kad varētu aizbraukt un apskatīt cik bēdīgi tur viss ir.
Braucot pa ceļam noskaidroju, ka bedre tomēr garāžai nav un ir ventilējama. Kopskats uzlabojās un palika tiešām interesanti. Piebraucot pie garāžas noskurinājos aiz sajūsmas un garāža tika vērta vaļā.
līdz ar garāžas durvīm man atkārās žoklis.
1977.gada pirmās paaudzes [pirmsfacelift
] GAZ-24. Nobraukums 96k. Onkulis vienīgais samnieks, stāvējis rindā. Viss strādā perfekti. Paspiedu roku un teicu ka drošvien ņemšu.
Par cik bija jāsteidzas tad neko daudz nesanāca apskraidīt apkārt un novērtēt kas ir kas, tāpēc nācās braukt prom.
Turpmāko dienu pavadīju vieglā smaidā un nevarēju sagaidīt brīvu dienu, kad varēs visu kārtīgi apskatīt, jo pirms tam man ar GAZ bija sakars tik cik kratoties pakaļējā benķī piecu gadu vecumā.
Beidzot brīvā diena pienāca un vēl nepamodies zināju ko es darīšu šodien.
Aizbraucis līdz garāžai un atverot durvis, man sejā atkal atplauka smaids. Šo pasākumu pastiprināja tas ka man kabatā bija Volgas atslēgas.
Lai nu kā, ar darbināšanu nesteidzos, jo bija jāmaina eļļa un sajūgs kopš apskates brīža bija palicis izspiests, galu galā uz šo pasākumu nesteidzos dēļ tā ka plānoju viņu ielās dabūt tikai 2012. gada vasarā.
Neliela atkāpe no visa:
Par cik Volgai dzimšanas datums ir 1977.gads, tad aprunājoties ar, nu jau, labu paziņu, cilvēku kurš ar padomju tehniku ņemās diezgan nopietni [ viņam kontā ir pabeigta pobeda un daži GAZ-21 ], tika uzstādīts mērķis dabūt VS statusu. Par cik onkulis nebija aizrāvies ar padmju laika tūningu
tad problēmām nevajadzētu būt. Paziņa apskatījis auto teica ka tik labu eksemplāru nebija nācies redzēt sen. Vienīgais sīkums bija sapuvuši priekšējie spārni. Lai nu kā, atgriežoties pie stāsta.
Izpētijis visu, pirmais secinājums - autiņš pelnījis pamatīgu dušu. Kas arī nekavējoties tika izdarīts. Sazvanījis dažus kreklus, volga pēc pāris desmitiem minūšu bija ārā. [ jāatvainojas par foto neesamību ]
Nomazgājot atklājās, daži kasjaki, pamatā - krāsā. Nosistas krāsas punktiņi, nekas būtisks, bet jādomā risinājums, jo padomju autiņiem tā emālija nāk smuki nost un nav mehāniski noturīga.
Apskatot kārtīgi saulē, tie arī bija vienīgie defekti kuri manāmi tikai ieskatoties. Nomazgājis un sapratis situāciju, nolēmu nemarinēt un pie pirmā brīvā brīža ķēros nākamajam etapam - Hroms. Sāku skrūvēt nost hroma detaļas, lai varētu pulēt. Sākumā, neredzot daļas, biju domājis likt jaunu, bet noskrūvējot esošos šī doma aizmirsās. Nomazgājot masīvo putekļu kārtu no visām daļām ar kārtīgu šampūna kvantumu, viss palika labi.
Reste ir tikai nomazgāta un jau lien ārā shiny. Pa ziemas vakariem ņēmu talkā filci un goija pastu kopā ar
veikalā teica ka labs esot. Nu neko, paeksperimentējot atklājās ka nemaz nav tik slikts.
Tā nu es aplasīju visas hroma daļas no volgas [ kalpakus, bamperus, priekšējo resti, moldingus, lukturu stīpas, miglinieku rāmīšus, būtībā visu kas ir hroms ] un sāku pucēt ar talkā ņemot šo -
Beigās gan nonācu pie secinājuma ka atsevišķas daļas ja nebūtu ņēmis nost, būtu vieglāk strādāt, bet nu pieredze māca.
Nākamais etaps bija Volgas piedarbināšana. Sakārtot visu, lai auto varētu izbraukt pats saviem spēkiem no garāžas. Sāku ar sajūgu. Par cik iepriekš, vairāk vai mazāk ģimenē, draugiem, paziņām autiņus skrūvēju es tad biju pārsteigts cik viss ir vienkārši un viegli pieejams.
Lai nu kā, piecas minūtes un sajūga cilindrs ir uz galda. Sajūga šķidruma konsistence, no stāvēšanas, līdzīga solidolam. Nezinu ko DOT'a vietā gāza padomju laikos, bet tādam viņam toč nebija jābūt. Dajaucot cilindru, visas gumijas atklājās beigtas. Zvans uz veikalu un tiek noskaidrots ka remkomplekts maksā 0.50 Ls. Aizbraucot uz veikalu paņēmu arī eļļu. Par eļļu iepriekš biju runājis ar kungu, kurš labu laiku ir braucis Dzintara volgā kopš tās pastāvēšanas, agrākos laikos. No rupnīcas nāk Gaz nāk minerāleļļa, to kaut kā man negribējās gāzt iekšā. Kungs ieteica izskalot sistēmu un gāzt iekšā 10w40 ar molibdēna piedevu. Iešot zvērā. Domāts darīts. Pēc laika visu saliekot pa vietām un sataisot braucamā kārtībā, uzpumpējot degvielu no motortelpas - auto tika startēts. Pieleca no pusapgrieziena.
Video, bez statīva aukstumā.
http://youtu.be/BQz4bS63e3I
Pirmā šķērīte arī bija.
Braucot ar volgu, gribot negribot iekāp atpakaļ 70to gadu beigās. Sajūtas interesantas. Mīksts kā gulta,
Nedaudz pabraukājies pa apkārtni sāku ķerties klāt nākamajam posmam - rūsa, krāsošana.
Bija jāņem nost priekšējie spārni jo volgām no dzimšanas nenākot šļakatnieki [plastmasas] kuri nāk iekšējā arkā. Tad nu kur bleķis pārklājās viens ar otru tur spārnam bija rūsa. Ar spārniem domāju ko darīt. Jaunus nav problēmas atrast, bet volgām pirmdienas un piektdienas produkcija atšķirās, tāpēc jāceļ šie paši.
Arkas smilšot nebija jēgas jo rupnieciskā grunts bija ideālā stāvoklī, nāca nost tikai rupnicas grubulis. To viegli ar fleksi dabūju nost, jo bira viegli pārvelkot ar skruvgriezi.
Tāda izskatījās arka noņemot spārnu. Vieni izžuvuši dubļi.
Te jau notīrīta un gatava attaukošanai.
Kad tīriju nost rupniecisko grubuli darba karstumā neredzēju ka visa garāža pieputējusi tā ka nevar redzēt cauri. Bija jāizdzen autiņš, lai pasildās saulītē.
Kad viss bija gatavs krāsošanai, man beidzās laiks.
Pēc pāris dienām braucu uz garāžu ar uretop'u uz krāsošanas sesiju. Te būs salīdzinājums
Pirms
un pēc
par kanti nepiesieties. Kad ņemšu nost visu hadeni un vedīšu pulverkrāsot, tad varēs tikt klāt un smuki nokrāsot.
Tagad tas viss pasākums kalst jau aptuveni nedēļu. Jābrauc uz Daugavgrīvas ielu uzjaukt toni. Bet pirms tam jānoskrūvē benzīna bākas vāciņu, lai uzpulētu un nestu par paraugu. Tad tonim jāsakrīt ideāli.
Kad arkas būs pabeigtas, tad ķeršos klāt spārniem - metināšanai.
Kad spārni būs sametināti, tad instalēšu hromu un paralēli diskus uz pulverkrāsošanu. Būs balti un uz riepām likšu white wall'us.
Tad saukšu komisiju, lai izvērtē uz sertifikātu par VS.
Pēc VS ielikšu mūziku.Komponentes jau ir plauktiņā. Iepriekš bija domātas citā projekta autiņā, bet tam vēl zināms ceļš jāiet un šogad diez vai būs pabeigts. Tāpēc instalēšu pagaidām volgā. Nākamgad būs vai nu tas pats vai kas jaudīgāks.
Tāpat arī karbiņam pievērsīšos pēc VS sertifikāta. Šobrīd degvielu patērē kā normāla volga tērē. 12-14 l/100km
Šobrīd, lai labotu situāciju, meklēju Sieras 2.0 32/36DGAV (tas kurš pakāpeniski veras vaļā ar mehāniku) karburatoru. Nāk ar ūdens, elektrisko/mehānisko čoku. Trīs dažādi veidi. Meklēju vai nu ar ūdeni vai mehānisko. Nāca, laikam, scorpio un vēl dažiem. Tagad nagi niez tagad no amazon uzsūtīt weberu grāmatu.
Varbūt kāds prasīs kāpēc negribu likt Webera DGAS38 vai DGMS38, tas kurš nāk no V6 granadas. Mana atbilde - autiņš ir priekš ielas. Ja domātu dzintara volgai, tad apdomātu kārtīgi šo variantu. + saregulātāju tam karbiņam ir maz. Man ir numurs vienam karbiņu specam, bet diez vai es viņu gribu ar tādām lietām mocīt. Provozoriskais patēriņš ar ford karbiņu plānojās zem desmit litriem uz simtu. Redzēsim kā būs dzīvē. Tālāk braukšu kāds būs. Vairāk centīšos nekur nelīst un neko neskrūvēt. Grūti.
Kad sezona būs beigusies, tas sanāk vēls rudenis, likšu garāžā un cīnīšos ar aizdedzi. Neizplūstot sīkumos plāns sekojošs - Bembis, Audi, Mersis vai kāds cits - tas nav būtiski - mehāniski saderēja daudzi sadalītāji. Galvenais vajag 4 cilindrus, virzienu un glāzes diametru. Saķipināt mehāniski precīzu aizdedzi kas neļurkājās ir tikai pusdarbs. Otra tikpat svarīga lieta ir nodrošināt, lai aizdedzei ir pareizais apsteidzes moments pie atbilstošiem apgriezieniem. Gan jau dzirdēts ka pie dažādiem apgriezieniem (modernākiem motoriem arī pie slodzes, temperatūras utt) ir dažādi aizdedzes apsteidzes lenķi.
Volgai aizdedzes apsteidzes lenķis vadās ar vakuumu un bij jāzin pāris knifi tam motoram, lai saprastu kā to pareizāk sainstalēt. Bet nekas sarežģīts. Elektrisko daļu saslēgt bija diezgan vienkārši. Tās diezgan ir primitīvas aizdedzes sistēmas.
Gala rezultātā visu smuki noregulē ar stroboskopu un tad ir rezultāts. Tas pieņemot, ka rotora kontakts, sadalītāja vāciņš, svečvadi un sveces un spole ir jauni. Vēl neesmu iegrimis sīkumos, bet gribētos visu sakārtot tip-top.
Aizdedze ir galvenais mērķis, tālāk jāskatās vai nelīdīs ārā kādas problēmas, autiņš tomēr stāvējis 10+ gadus.
Par laimi jāmetina nav, bet tas nenozīmē ka bleķi nav jāapstrādā. Jāpakasa piere un jāpadomā kā apstrādāt nepieejamās virsmas [ sliekšņi, bagāžnieka arkas u:c ], lai nerūsē.
Tā lūk. Par katru no tēmām varētu runāt stundām ilgi, bet neatļāvos tik gari rakstīt. Varbūt atsevišķos postos varat prasīt konkrētāk "kas ir kas".
Labus diskus nosēdināt un gāzst pa rajonu. 
vecākiem 80to beigās bija balta volga, sencis pats salasīja kopā no trijām 
Bagāžnieka izmēra dēļ nejutīs vai viens, vai divi subwooferi. 
