Part 3
Ceļš
Izbraucām 10. septembrī vakarā. Auto strādā, bet zemos apgriezienos missfire. Tas poh - ātrumu nemazina. Pa nakti notriecukkādu skrienošu sūdu un tas mēsls norāva nummuru. Tiekam līdz polijai un kkādā stajankā guļam mašīnā. No rīta saprotu, ka pirmā bāka izgāja uz 300km (~54litri). Nav pārāk iepriecinoši. Pieceļamies un turpinam ceļu līdz zemajiem tatriem Daudz nebildēju, jo brouts un nefilosofe, bet patēriņs normalizējās uz 12l/100km, kā tas arī noturējās visu ceļojumu. Pēdējā bāka braucot atpakaļ sanāca pat 10l/100km. Braucu pa bāņiem un nemīzu bundžā.
Otrajā dienā pirms galamērķa ne bez piedzīvojumiem. Griežoties iekšā tankā saprotu, ka nav vairs stūres pastiprinātāja. Nočekoju vai šķidrums ir - ir, ārā netek, pastūizis gan neganti gaudo. Izgūglēju internetu un izraustīju drošinātājus cerot, ka vismaz viens atbildēs par progresīvo stūri. Izraustīju štekerus un nekas nepalīdzēja. Neko vairāk nevarēdams izdarīt nolēmu, ka ja jau ir škidrums, tad sūknis līdz galam nesabruks un būs vēl ko pacelt. Moška jāmeklē jauna celiņsiksna tikai priekš WP un Alt.
Braucam tālāk un aptuveni pēc 30 min nākamā pietura un viss strādā. Auto sevi pats salaboja, jo saprata, ka te nebūs nekāda stāvēšana. Tā arī bija vienīga problēma ar mašīnu ja neskaita gaudojošu PS sūkni un missfire, bet tas baigi braukt netraucēja.
3. dienas rīts un dodamies kalnos. Vieta Zakopane Low Tatras Polija.
Es nezināmu iemeslu dēļ tiku pie max slims. Klepus un max iesnas. Kalna galā likās ka izrubīšos. bet ja jātiet - jāiet.
Polijā ceļi zajebis. Daudz remontu gan, bet pēc LV - gludi kā galdi. Kalnos serpentīni arī forši.
Pēc pirmās dienas miršanas kalnā nolēmām, ka piebremzēs kāpšanu un devāmies apskatīt ko citu. Izlēmām braukt uz Slovākijas pusi. Apskatījām pa ceļam pilis, dambjus, dabas skatus, izbaudīju Supru un viss afigenna. Tad pirms robežas nekurienē:
Griežos mazā gratenes stajankā aiz poļa. Viņš iegriežas apstājas, braucu apstāties tālāk, viņš iemet atpakaļgaitā un uzbrauc man virsū.
Veiksme un neveiksme. sūdīgi, ka pipec bamperim, labi, ka neiebrauca sānos. sarakstijām doķus, tagad gaidu strahovku.
Braucam tālāk.
Pēc tam Slovākijas augstajos tatros alas (Iesaku), vēlviena nakts un braucam uz Budapeštu. Citu izlaidu, jo neesmu jau te nekāds tūroperators un ja kādam ir jautājumi - 6dien varēs pajautāt, bet Budapeštu nevar izlaist.
Budapešta ir pilsēta, kas mani jau 1x bija pievīlusi ar sodu par stāvēšanu bez zīmēm (nesamaksāju). Nenoliegšu, ka līdz robežai braucu bez priekšējā numura, ko uzliku pirms pašas robežas, bet nācās uzlikt, lai ungāri nezin, ka esmu atgriezies viņu valstī. Aizbraucam uz mūsu "Hoteli" un bļē pizdjec. hotelis ir kkādā sūda nomalē. Pie durvīm maukas. Iekšā bedre. Nepalikām tur, meklējām citu vietu (viena nakts Budapeštā 120EUR). Citādi ekskursija norm. Bet nolēmām, ka tā jobanā valsts zajebal un braucām atpakaļ uz slovākiju. Tur sweet. Vēlreiz kalni un kalni un kalni. Vairākas dienas vēl pa Slovākijas un Polijas tratriem iekaroti vēl daži kalni utt.
Tālāk aizbraucām uz Aušvici un Veļickas sāls raktuvēm - iesaku abas vietas visiem!!!!
Tālāk jau Varšavā mini iepirciens, jo Supra nav auto, kurā kko atvest mājā un ceļš mājup. Pievārēti 4000+km. Atbraucot mājās sapratu, ka viens amortizators izbeidzies. citādi viss ok.
Salīdzinoši ātri dzinēju sakrāmēji. 
![:]](./images/smilies/icon_smokin.gif "veesi"){kind=icon}
Bloks ar hlamiem tiek atdots motoristam un ir kkāda 3.diena un saku, ka man nākamajā nedēļā vajag viņu gatavu un viņš sola 1dien. Bloku dabūju 2dien. Paņēmu atvaļinājumu.
