Aiz gara vakara jāiebaksta kaut kas japāņu Opel bobika hronikās.
![:]](./images/smilies/icon_smokin.gif "veesi"){kind=icon}
Kaut kad vēl martā vienu 5dienu uznāca kaut kāda debīla doma laist ekspotīcijā pa mežiem tepat pie Ventspils un mēģināt nenogremdēt opeli meža peļķēs. Braucām divas mašīnas, ķip ja nu kas, līdzi mizāja čomiņš ar V70XC. Veiksmīgi pāris stundas izvazājāmies pa mežiem, pēc tam caur moiku uz garāžu nolasīt nost pērno zāli un skujas, kad uz bedres pamanīju, ka Fronterai ir pazudis (vai nekad īsti manā valdījumā nav bijis, whatever) priekšējās balstiekārtas gājiens. Apakšējie plaukti guļ uz gumijas atboiņikiem, braukšana jobana, a skrūves torsioniem aiztikt mīzīgi, jo hvz, vai pēc tam nebūs jāsvarčī rāmis. Skrūve piespiež pusmēnesi, kurš, ja nesmērē skrūvi, uzēdas uz skrūves un, skrūvējot vaļā skrūvi aiziet pa riņķi, izārdot rāmi. Par laimi šite skrūves kustējās. Anyhow, gribēju sākt liftēt pa gaterisko, pārkabinot torsionus, bet tā kā tie negribēja nākt ārā no skavām, pagaidām uzcēlu priekšu, tikai uzspriegojot ar skrūvēm nedaudz vairāk. Gājiens parādījās, kaut kāds komforts uz grantenēm arī
Opeli nopirku ar tam paredzētajiem Limited komplektācijai piederīgajiem Ronal R16 diskiem, ar 3 vāciņiem bagāžniekā un 245/75 (/70 ir standarts) riepām, kas bija gandrīz apaļas. Skaidrs, ka vasaru nebrauks tā, tāpēc paņēmu jaunas 245/75 Haida 828 A/T riepas. It kā ļoti gribēju Sailun Terramax A/T, bet tās ļoti negribēja mani un lai vai kā, ir nois.
Vāciņi. 1 vesels, 2iem puslauzti stiprinājumi, bet vēl funkcionāli. Tā kā reāli negribējās cīnīties ar pāķiem, meklējot vāciņus, kurus noteikti piedāvātu tirgot tikai komplektā ar diskiem un dubļu kaudzi tajos, izgāju no situācijas ar reverso inženieriju, 2h laika pie datora ar bīdmēru rokās, un čomiņš safīrēja drukāšanu trūkstošajam vāciņam.
Īstais.
Feikais.
Nu un tad salikās viss tas komplekts un gaida brīvu vakaru.
Jāaplīmē neīstais vāciņš ar foliju, lai Harijs Poters spīd.
Un vēl briesmīga padarīšana 200+k km Fronterām kļūst stūre. Mana nebija izņēmums un izskatījās pēc sūda.
Tāpēc es izdomāju, ka "acis darba nebijās, rokas darba pārbijās" un kāpēc gan nepāršūt stūri pašam. Principā priekš pirmā kucēna ir ļoti nais, process interesants, sajūta salonā kā diena pret nakti, man patīk.
Principā kaut kā tā. Atradu laukos kaut kādu padumjo laiku jumta bagāžnieku, kas būs jāuzliek un jānosēdina, lai neizskatās pēc stalažām.
Ir donors, no kura paņemšu šofera durvis, jumtu, kā arī pakaļējos spārnus vai to fragmentus, ir arī viss lūkas swaps jau gatavs instalēšanai jaunajā jumtā esošajā caurumā. Jāsāk lēnām gatavoties uz TA - jāsametina sliekšņu gali - arkas, jānorauj kārba, jāsaliek no divām viena un jāsamaina kloķenes blīvslēgs pakaļpusē un vēl apakšā jāizdomā samainīt gāzes balonu kaut kādā vīzē.
Patīk un reizē nepatīk, ka mašīna prasta kā cirvis jeb, citiem vārdiem, trūkst kruīzs un variācija par klimu, jo, pa šoseju braucot, atrast pečkas siltuma regulatora sweetspotu ir neiespējami. Gan jau kādu kreatīvu risinājumu izdomās
Kruti! 
, trešā nakts Madonā pie ezera. Kopā maršrutā apmēram 60/40 asfalts/grants, bet viss normāli, ar šitādu mašīnu pofig.
