Ch.: 420SE W126
Posted: 09 Dec 2020, 15:37
Stāsts sākās ar to, ka 2019. gada nogalē pēc divu gadu ilgas kopdzīves pārdevu savu e28. 28tais manā galvā kalpoja kā komfortabls krūzeris saulainām vasaras dienām, bet jo ilgāk ar to braucu jo vairāk sapratu, ka, pirmkārt, comfy krūzerim jābūt ar automātu, un, otrkārt, comfy krūzerim jābūt comfy.
2020.gada pavasarī sāku pamazām lūkoties pēc kāda veca, komfortabla auto, vēlams ar v8, kuram nav jāaiztiek rokturis. Long story short, tika izvērtētas un aplūkotas visādas lamatas sākot ar BMW e12 beidzot ar e55 amg acajno. Pārsvarā pētīju visvisādus mersedesus, W126, W140, W124, W123 utt. Konkrēti W126 sedani nekad man nav īpaši interesējuši un patikuši, bet tieši W126 kupeja jau no bērnības ir bijis mans mīļākais mersedess un pabraucot ar GG SECu ātri vien sapratu, ka tas auto ir tieši tas ko vēlos. Paskatoties tirgu un parunājot ar GG, tieši tikpat ātri sapratu, ka kupeju nevaru atļauties Labas maksā dārgi, sūdīgu sariktēt līdz labai vēl dārgāk..
Tā nu kamēr filozofēju, pienāca jau Septembris. Laukos pie ezera dzerot alu saņēmu ziņu no Juzika: “Čau. Tu joprojām kāro lielu mersedesu?” un kaudzīti ar bildēm. “Vismaz 10 gadus nekustināts un stāvējis siltā garāža. Saimnieks domā par pārdošanu, jo garāža tas hlams aizņemot vietu. Cenu nezinot. Vajagot pafilozofēt” vēstīja nākamā ziņa.
Nedaudz pafilozofējam un pēc pāris dienām, kad jau gāju gulēt, Juzix atsūtīja cenu. Ne tajā, naktī, ne nākamajās divās vairs nevarēju aizmigt.
Kad beidzot pienāca diena, kad saimnieks varēja auto atrādīt, ņēmu darbā brīvdienu, piekrāvu pilnu mašīnu ar Juziku un GG un maucām uz Baltezeru, kur atradās auto.
Tātad, ko mēs tur ieraudzījām:
1986.gada Mercedes Benz 420SE. Parastais, nav longs. Dzinējs 4.2 V8 M116. Latvijā ievests 1998. gadā no Šveices. Pēdējoreiz apskate ieta 2006.gadā, attiecīgi 14 gadus auto stāvējis. Pēc saimnieka vārdiem, ap 2015. gadu esot pārkrāsots, tad arī pēdējoreiz rūcis.
No ārpuses, neskaitot milzīgo, zeltīto ziloni istabā, diezgan labā stāvoklī, rūsas burbuļus nekur nemana, no virsbūves detaļām trūkst tikai antena (zagluška), velkamā āķa vāciņš un priekšējo lukturu tīrītāju slotiņas. Pabāžot galvu zem auto, viss izskatās plus mīnus ok, bet var redzēt, ka auto jau ir metināts un kāds gar viņu ir ņēmies. Salonā vidējs biohazard - putekļains, sapelējis un smird. Vienīgi priecē, ka neredzēju peļu kakas un ligzdas. Ar saimnieka piekrišanu izgriezām motoru, viss griežās.
Principā uzreiz bija skaidrs – JĀŅEM.
Pēc pāris dienām jau krāvām auto uz evakuātora un pa ceļam piestājot CSDD uz numuru salīdzināšanu, mersis tika aizvests uz Jelgavu, lietotāja ER. ģimenes servisu Autotehniks.
Gaidot rindā uz salīdzināšanu, mersim esot uz evakuātora pabāzu galvu zem auto kārtīgāk un pamanīju, ka tomēr viss nav tik rožaini, grīda izskatījās diezgan labi papuvusi. “It iz wat it iz” es nospriedu. Bet par rūsu vēlāk.
Kad auto bija nogādāts Jelgavā, nākamā misija bija to iedarbināt.
Sāku ar apkopi – eļļa, filtrs, gaisa filtrs, sveces, aizdedzes komponentes (svečvadi, sadalītājs, sadalītāja vāciņš, spole – viss no BOSCH).
bik rosols
Kad tas bija sadarīts, pārbaudījām šķidrumu līmeņus un mēģinājām šķilt, bet nesekmīgi – klusums no degvielas sūkņiem. Piemetot sūkņus pa taisno pie aķa, tik un tā klusums.
Uzsūtījām divus jaunus BOSCH sūkņus, samainījām degvielas filtru.
Mainot degvielas sūkņus arī pirmoreiz auto ieraudzīju uz pacēlāja un kartīgi izpētijām kas un kā. Kopumā grīda ir kā jau vecam mersedesam, kas dzīvojis savu dzīvi Latvijā. Atrodam trīs coberus grīdā zem šofera beņķa, vairākus apšaubāmas kvalitātes ielāpu metinājumus un pamatīgu surface rust grīdas aizmugurējā daļā pie hadenes. Tā bija vieta, kas mani nobiedēja, kad pabāzu galvu zem auto uz evakuātora. Sākumā likās, ka tur viss nafig nopuvis, bet kopumā nav tik traģiski. Grīda vēl kautcik stingra un caurumu nav, skruģis nekur cauri neiet. Nākotnē jāieplāno to sakopt kārtīgāk, pagaidām mēģināšu nodrāzt rūsu, nosmērēt ar kkādu pārveidotāju un sagruntēt. Tā kā auto ziemu neredzēs, gan uz kādiem 3-4 gadiem izdosies paildzināt to vietu sairšanu putekļos.
Kad sūkņi samainīti šķiļam vēlreiz un YES, UZVARA. Pēc 5 gadu klusuma, šī v8 trobelis atkal rībināja zemi. Auto uz pacēlāja esot paslēgāju kārbu, paspaidīju bremzes, pagrozīju stūri. Secinājām, ka viss it kā darbojas normāli, nekur nekas negāžās ārā un varētu pat pamēģināt izbraukt nelielu testdraiva riņķīti. Šis bija moments, kurā es biju patiesi pārsteigts. Pēc 15 gadu stāvēšanas, viss darbojās plus mīnus lieliski un auto bija normāli braucams. Dzinējs rūc, robi slēdzas, bremzes strādā, stūre grozas, viss chotka. Iespiežot pedāli grīdā pārsteidzu sevi vēlreiz – nebiju domājis, ka tas 4.2 to auto tik labi kustina uz priekšu. Nav protams raķete, bet likās, ka būs sliktāk. Vienīgā anomālija ko piefiksēju – griežot pa kreisi stūres pastiprinātājs strādā, griežot pa labi nē.
Turpinājums sekos.
Vēl daudz kas sadarīts, bet par to citreiz.
Plus izmantojot man atvēlēto ētera laiku gribēju teikt masīvu paldies šiem vīriem:
1. Juzix par to, ka piespēlēja šo dealu Neesmu aizmirsis, ka esmu Tev parādā litru.
2. ER. par to, ka atvēl Autotehniks telpas un servisa aprīkojumu, kur ņemties ar viņu siltumā un gaismā
3. Un laikam pats masīvākais paldies GG Tekstā drošivien jau pamanijāt, ka bieži runāju daudzskaitlī, tas tāpēc, ka GG aktīvi iesaistās tās ļerkatas atdzīvināšanā. Sākot iedvesmu izkāpt no savas komforta zonas un beidzot nopirkt kaut ko kas nav BMW 3 sērija, beidzot ar laika brīvā laika upurēšanu palīdzot skrūvēt to hlamu un metinot
2020.gada pavasarī sāku pamazām lūkoties pēc kāda veca, komfortabla auto, vēlams ar v8, kuram nav jāaiztiek rokturis. Long story short, tika izvērtētas un aplūkotas visādas lamatas sākot ar BMW e12 beidzot ar e55 amg acajno. Pārsvarā pētīju visvisādus mersedesus, W126, W140, W124, W123 utt. Konkrēti W126 sedani nekad man nav īpaši interesējuši un patikuši, bet tieši W126 kupeja jau no bērnības ir bijis mans mīļākais mersedess un pabraucot ar GG SECu ātri vien sapratu, ka tas auto ir tieši tas ko vēlos. Paskatoties tirgu un parunājot ar GG, tieši tikpat ātri sapratu, ka kupeju nevaru atļauties Labas maksā dārgi, sūdīgu sariktēt līdz labai vēl dārgāk..
Tā nu kamēr filozofēju, pienāca jau Septembris. Laukos pie ezera dzerot alu saņēmu ziņu no Juzika: “Čau. Tu joprojām kāro lielu mersedesu?” un kaudzīti ar bildēm. “Vismaz 10 gadus nekustināts un stāvējis siltā garāža. Saimnieks domā par pārdošanu, jo garāža tas hlams aizņemot vietu. Cenu nezinot. Vajagot pafilozofēt” vēstīja nākamā ziņa.
Nedaudz pafilozofējam un pēc pāris dienām, kad jau gāju gulēt, Juzix atsūtīja cenu. Ne tajā, naktī, ne nākamajās divās vairs nevarēju aizmigt.
Kad beidzot pienāca diena, kad saimnieks varēja auto atrādīt, ņēmu darbā brīvdienu, piekrāvu pilnu mašīnu ar Juziku un GG un maucām uz Baltezeru, kur atradās auto.
Tātad, ko mēs tur ieraudzījām:
1986.gada Mercedes Benz 420SE. Parastais, nav longs. Dzinējs 4.2 V8 M116. Latvijā ievests 1998. gadā no Šveices. Pēdējoreiz apskate ieta 2006.gadā, attiecīgi 14 gadus auto stāvējis. Pēc saimnieka vārdiem, ap 2015. gadu esot pārkrāsots, tad arī pēdējoreiz rūcis.
No ārpuses, neskaitot milzīgo, zeltīto ziloni istabā, diezgan labā stāvoklī, rūsas burbuļus nekur nemana, no virsbūves detaļām trūkst tikai antena (zagluška), velkamā āķa vāciņš un priekšējo lukturu tīrītāju slotiņas. Pabāžot galvu zem auto, viss izskatās plus mīnus ok, bet var redzēt, ka auto jau ir metināts un kāds gar viņu ir ņēmies. Salonā vidējs biohazard - putekļains, sapelējis un smird. Vienīgi priecē, ka neredzēju peļu kakas un ligzdas. Ar saimnieka piekrišanu izgriezām motoru, viss griežās.
Principā uzreiz bija skaidrs – JĀŅEM.
Pēc pāris dienām jau krāvām auto uz evakuātora un pa ceļam piestājot CSDD uz numuru salīdzināšanu, mersis tika aizvests uz Jelgavu, lietotāja ER. ģimenes servisu Autotehniks.
Gaidot rindā uz salīdzināšanu, mersim esot uz evakuātora pabāzu galvu zem auto kārtīgāk un pamanīju, ka tomēr viss nav tik rožaini, grīda izskatījās diezgan labi papuvusi. “It iz wat it iz” es nospriedu. Bet par rūsu vēlāk.
Kad auto bija nogādāts Jelgavā, nākamā misija bija to iedarbināt.
Sāku ar apkopi – eļļa, filtrs, gaisa filtrs, sveces, aizdedzes komponentes (svečvadi, sadalītājs, sadalītāja vāciņš, spole – viss no BOSCH).
bik rosols
Kad tas bija sadarīts, pārbaudījām šķidrumu līmeņus un mēģinājām šķilt, bet nesekmīgi – klusums no degvielas sūkņiem. Piemetot sūkņus pa taisno pie aķa, tik un tā klusums.
Uzsūtījām divus jaunus BOSCH sūkņus, samainījām degvielas filtru.
Mainot degvielas sūkņus arī pirmoreiz auto ieraudzīju uz pacēlāja un kartīgi izpētijām kas un kā. Kopumā grīda ir kā jau vecam mersedesam, kas dzīvojis savu dzīvi Latvijā. Atrodam trīs coberus grīdā zem šofera beņķa, vairākus apšaubāmas kvalitātes ielāpu metinājumus un pamatīgu surface rust grīdas aizmugurējā daļā pie hadenes. Tā bija vieta, kas mani nobiedēja, kad pabāzu galvu zem auto uz evakuātora. Sākumā likās, ka tur viss nafig nopuvis, bet kopumā nav tik traģiski. Grīda vēl kautcik stingra un caurumu nav, skruģis nekur cauri neiet. Nākotnē jāieplāno to sakopt kārtīgāk, pagaidām mēģināšu nodrāzt rūsu, nosmērēt ar kkādu pārveidotāju un sagruntēt. Tā kā auto ziemu neredzēs, gan uz kādiem 3-4 gadiem izdosies paildzināt to vietu sairšanu putekļos.
Kad sūkņi samainīti šķiļam vēlreiz un YES, UZVARA. Pēc 5 gadu klusuma, šī v8 trobelis atkal rībināja zemi. Auto uz pacēlāja esot paslēgāju kārbu, paspaidīju bremzes, pagrozīju stūri. Secinājām, ka viss it kā darbojas normāli, nekur nekas negāžās ārā un varētu pat pamēģināt izbraukt nelielu testdraiva riņķīti. Šis bija moments, kurā es biju patiesi pārsteigts. Pēc 15 gadu stāvēšanas, viss darbojās plus mīnus lieliski un auto bija normāli braucams. Dzinējs rūc, robi slēdzas, bremzes strādā, stūre grozas, viss chotka. Iespiežot pedāli grīdā pārsteidzu sevi vēlreiz – nebiju domājis, ka tas 4.2 to auto tik labi kustina uz priekšu. Nav protams raķete, bet likās, ka būs sliktāk. Vienīgā anomālija ko piefiksēju – griežot pa kreisi stūres pastiprinātājs strādā, griežot pa labi nē.
Turpinājums sekos.
Vēl daudz kas sadarīts, bet par to citreiz.
Plus izmantojot man atvēlēto ētera laiku gribēju teikt masīvu paldies šiem vīriem:
1. Juzix par to, ka piespēlēja šo dealu Neesmu aizmirsis, ka esmu Tev parādā litru.
2. ER. par to, ka atvēl Autotehniks telpas un servisa aprīkojumu, kur ņemties ar viņu siltumā un gaismā
3. Un laikam pats masīvākais paldies GG Tekstā drošivien jau pamanijāt, ka bieži runāju daudzskaitlī, tas tāpēc, ka GG aktīvi iesaistās tās ļerkatas atdzīvināšanā. Sākot iedvesmu izkāpt no savas komforta zonas un beidzot nopirkt kaut ko kas nav BMW 3 sērija, beidzot ar laika brīvā laika upurēšanu palīdzot skrūvēt to hlamu un metinot