Tā kā te sāk mosties arī mopēdu entuziasti, jāuzraksta arī kaut kas vēstures annālēm par šo.
Ievads.
Kā es sāku savu moto "karjeru"? Vasarās tusēju pa laukiem, čomiņš tusēja pa saviem laukiem, kas dīvainu apstākļa sakritību dēļ bija turpat. Čomiņam opīša IŽ-56 (hehe, kāds pārsteigums, ka stāsts sāksies ar divburtu moto ražotāju), ko viņš reizi pa reizei atdzīvināja, reizi pa reizei izkustināja, atbraucot pie manis, līdz vienu reizi nolēmu pamēģināt roku motobraukšanā un... starp garāžām ar ižu iečekojos grāvī #offroad, bet neko nesalauzu ne sev, ne mocim. Fast forward - Iž joprojām ir dzīvs, reizi gadā izklepo putekļus Kurland bike meet parādē un kaut kā tā.
Season 1, episode 1 - IŽ Jupiter 3
Guess what - ne tikai čomiņam bija divburtu mototikls ģimenē, bet arī man
un ne viencilindra, bet 2-cilindru jopt #moahpawahbabe jeb Iž Jupiter 3K, jo trīsritenis. Pa laukiem ar to lamatu dzenājāmies ne pa jokam, jo padsmit gadu vecumā neliekas stulbi pa granteni lidot uz čut ne sotaka ar aizvēsturiskām riepām, bez ķiverēm, spiežot no tā mēsla ārā pēdējo sulu - lašaras nezināja, ka Jupīteram ir 4 robi, nevis 3. Nu neko. Paliku liels, noliku A2 kategoriju un sapratu, ka man tak ir mocis, ar ko braukt. Saskrūvējām, sareģistrējām, izgāju skati un visu to vasaru devu mizā pa pilsētu - gan ar blaķeni, gan bez. Fun fact - biju dagrozījies tam sūdam aizdedzi, ka viņš nerūca. Kolēģis bērnībā ar šitiem bija krāmējies, es teicu, lai palīdz man dabūt viņu pie dzīvības. Viņš palīdzēja noregulēt aizdedzi, neizlaižot nevienu lamu vārdu par Padumjo laiku 2-cilindru mototehniku un teica, ka es būšu nelaimīgs, braucot ar viņu un katru otro dienu regulējot. Kā viņš viņu atregulēja, tā aizdedzei vairs nepieskāros ne reizi - sper pa kurbuli un brauc.Nobraucu vienu sezonu, paralēli otro sezonu trenkāju čoma Kawasaki ER5, jo gribējās aizbraukt arī kkur tālāk un pēc tam arī tikt mājās. Gatavojoties kāzām, ja pareizi atceros, bijām ar draudzeni (jeb sievu) aizvilkuši līdz Kuldīgai vienu dienu, un tas bija sasodīti tāls brauciens priekš manis tajā laikā.
Pēc 2 gadu ne-jāšanās es izdomāju, ka Padomju tehnikas dzīvē netrūkst, un ar 3-riteni man vairs nav pa ceļam, ieliku tirgoties oktobrī. Februāra pašās beigās viņu beidzot pārdevu un biju gatavs kaut kam... sakarīgākam
Kopumā interesanti - daudz īkšķīšu, labs variants, kā noprovēt braukšanu pa granti ar burtiski 3% iespējamību izlikt uz acīm. Jaudas necik, pa šoseju diži ātrāk arī par 80 nepabrauksi. Tālākais izbrauciens bija līdz Užavai 2 reizes, jo tālāk ar viņu bija bail braukt, bet pagaršot motobraukšanu - derēja.
Episode 2. - Yamaha XJ600S
Biju gatavs savam pirmajam ne-padomijas mocim, ar kuru var aizbraukt arī tālāk par trešo rajona priedi. Starta kapitāls bija, kaut kas bija piekrāts nedaudz, līdz precīzi nedēļu vēlāk pēc Jupītera notirgošanas tiku pie pirmajām klavierēm. Yamaha XJ600S Diversion, kas, kā jau sevi cienošs 90-to gadu izstrādājums 30 gadu vecumā bija piedzīvojis daudz ko un pat dažas lietas atceras ne visai labprātīgi. 600cc, gaisa dzese, 61zs, 4 cilindri (gribējās pamēģināt), elementārs kā cirvis. Protams, mirkļa azartā nepamanīju, ka tehpasē ir 1 sēdvieta, lai arī beņķis 2 vietīgs, un ručkas vietā. Pēc padziļinātas tirgus izpētes bija sāpīgi saprast, ka kāds alnis viņam ir nozāģējis rāmja trijstūrus, kur ir otrās sēdvietas kāpšļi un nav ne mazākās idejas, kā to risināt.
Mocis, ar kuru nobraucu +/-pusotru sezonu, uz kura mācījos karburatorus gan pārjaukt, gan sinhronizēt, kā arī elektrību cīnījos, jo manas valdīšanas laikā viņš piedzīvoja veselas 3 instrumentu paneļa versijas.
Iedevu pazīstamai tantei pāršūt sēdekli, sakopu kopumā vizuāli, poh yolo piemetināju atpakaļ pie rāmja kāpšļus - atjaunoju balansu Visumā
Ar šo pa Kurzemes pusi pavizinājos, tālākais laikam pat bija Dobele, uz motokrosu aizšāvām jūnijā. Braucot atpakaļ no Dobeles, sapratu, ka tālāki gabali ar naked tipa moci ir pilnīgs un absolūts piz!@#, un tas nav paredzēts man
Prātā jau atceļā no Dobeles nobrieda doma, ka ir jūnijs, pats motosezonas plaukums un jādod Diversija tirdziņā, vēl var paspēt motosezonu nesačakarēt. Pirmdienas vakarā sabildēju, ieliku ssā, trešdienas vakarā jau savāca. Vislabākais transportlīdzekļu pārdošanas deals, kāds man ir izdevies + biju jau noskatījis konkrētu moci, kam trinos kā negudrs jau braukt pakaļ
Patika, cik easy viss ir uzbūvēts un strādā. Patika, ka nav vairs jāsatraucas, cik tālu brauc, jo tomēr ir galvas tiesu pārāks uzticamībā - nav jāsatraucas, ka paliksi kaut kādos Mazpisānos. Jauda bija, apdzīt varēja, 110 vilkt arī varēja bez probļemi. Ar visiem 61zs un 6nieci kārbu viņam tomēr bija jāliek dziedāt, lai kustētos - 100km/h = 5.5k rpm.
Ātri tiku no viņa vaļā, atbrauca, nē, atskrēja čalis no Talsiem pakaļ, atkal ir izgājis pa apli un pirms pāris nedēļām tirgojās Ventspilī. Skaitļu ziņā - paņēmu par 900, atdevu par 1.4k, tikko atkal tirgojās par 900
Episode 3. - Yamaha TDM850 3VD
Nu tā, esam nonākuši līdz galvenajam sintezatoram.
Kā jau minēju Howja Civic, tpfu, bļ, Transalpa topikā - arī man ļoti patīk veci divači un arī man ļoti patīk Honda Africa Twin un Yamaha Super Tenere.
Browzējot potenciālos divriteņus, atradu vēlvienu divaci - pirmās paaudzes TDM. Kas viņš tāds ira? 90to gadu sākumā cilvēki, kas bija safanojušies par Super Teneri, gribēja kaut ko nedaudz plašāk pielietojamu, un tā Yamahai tapa Super Teneres atvasinājums jeb Twin Dual-purpose Motorcycle, kam piešķīra vēl vienus liekus 100cc motora tilpuma un nedaudz citu "raksturu", lai tas nebūtu tikai trail bike. Palasot reviewus, daudzi cilvēki raksta, ka, neskatoties uz kaut kādām raksturīgām tehniskām problēmām, TDM ir viens no visvairāk under-rated mocisiem un kopumā, pērkot TDMu, sanāk apjāt tirgu, jo price-performance ir nejēdzīgi labs. Viņš vienlīdz labi jūtas uz grantenēm un meža taciņām, kā arī uz šosejas.
2 cilindri, 10 vārsti, 850cc, 74zs, 5 pārnesumi - ir salda apakšu grieze, ir divcilindru pureklis, bet vairs nav jāliek dziesmā tik ļoti. 100km/h = 4.3k-ish rpm.
Mans potenciālais 1994.gada kandidāts bija Viļņā, un pirms braukšanas pakaļ uz Viļņu atcerējos, ka no opel-blitz laikiem ir viens čalis, kas 3VD ir izgājis cauri no vāka līdz vākam. Apjautājos, kas un kā. Sapratu, ka galvenais ir - lai piedarbinot neizmet zilīti, lai dzenošais zobrats nav piemetināts pie vārpstas (hehehe) un lai būtu kkas izdarīts aizmugures amītim, jo oem neremontējas, alternatīva ir tikai aftermarkets. Bildēs izrādījās, ka amis jau ir samainīts uz Hyperpro, bildēs redzēju arī visus 3 Hepco&Becker koferus, Remus izplūdi un sapratu, ka es viņam braucu pakaļ, grib viņš to vai nē. Viļņā pārbaudīju abas pārējās lietas un uzkrāvām, tajā pašā dienā arī Bauskā reģistrēju, braucot mājās.
Pirmajā vasarā pamanījāmies ar kolēģiem uztaisīt ātro tripiņu līdz Nidai, Kuršu kāpā. Tehniski neko nedarīju, tikai samainīju visu, kas man kretinēja. Nu un jā, nedaudz eļļa garšo.
Pa ziemu nostāvēja, sāka tecēt dakšai eļļa vienam štokam. Lietuvietis teica, ka esot mainīti dakšas saļņiki - yea lol. Dabūju pārjaukt dakšu, samainīt bukses.
Tā kā klavierei oriģināli ir vakuuma degvielas sūknis, tad pēc vairākām nedēļām stāvēšanas viņu piešķilt ir interesanti. Sākumā uzliku Facet elektrisko degvielas sūkni
Viņš izdarīja tā
Long story short - sūknis deva ārā bik lielāku spiedienu, kā rezultātā neturēja karbiņiem adatas un mauca ārā degvielu pa pārplūdēm. Uzsūtīju spiediena regulatoru, nogriezu uz "1" , un tagad viss ok.
Tā kā manā rīcībā jau bija bobiks, tad izdomāju, ka, lai nav jāraustās nobraukt no ceļa arī ar moci, uzliks nedaudz dusmīgāku (haha, All Terrain) riepu - Heidenau K60 Scout, standarta izmēros.
Darbā muzeja eksponāti - kopā ar nākamās paaudzes TDM850 4TX.
Kaut kādā brīdī saelpojos radioaktīvos putekļus, un manī pamodās vēsturnieks, kas gribēja izpētīt Latvijas brīvvalsts laikā bijušo Kurzemes puses mazbānīša līniju... kuru var izbraukt ar moci... nu lab, ar bobiku arī var... līdz vietai, kur līnija iestiepjas dabas liegumā, bet apmēram tajā pašā vietā arī mugura vienmēr ir slapja un ķiverei stikls aizsvīdis.
Katru reizi sanāk kaut kādi pigori tur, pēdējā reizē viegli noguldīju moci sev uz kājas, wobblojot pa smiltīm.
Bildē upe pāri ex bānīša līnijas ceļam. Vai otrādi.
Te pilnā kaujas ekipējumā roadtripam uz Latgali septembra beigās. Likās reāli laba ideja piektdienā pēc darba vilkt no Ventspils uz Aglonu. Idejai nebija ne vainas, tikai galā bijām piķa melnā naktī
Izmetām līkumu pa Latgali, svētdienas vakarā vilkām mājās.Šoziem atkal stāvot dakšai štoks palaida puņķīti. Šoreiz otrs. Nezinu, kas viņam nepatīk. Palika silts, notīrīju, izbraucu, vairs netek.
Braucot iepriekšējās 2 sezonas, it kā redzēju, ka sprieguma regulatoram piemeties vājums un nedalādē aķi. Nu, it kā nekas tāds vecām Yamahām, esot diezgan izplatīta kaite. Nopirku jaunu Tourmax regulatoru no nākamās ģenerācijas TDMa, uzliku, pabraucu - liekas, ka tā "padaudz" lādē. Izrādās, ka aķis arī tomēr beidzies.
Uzsūtīju citu regulatoru - oriģinālu Yamahas, uzliku jaunu aķi, bet arī otrs lādē tikpat daudz. Cik nu daudz - šosejas apgriezienos it kā turas 15.1V, vairāk nekāpj. Palūkāsim.
Un tad vēl izdomāju, ka ikdienā apnika skatīties uz to koferu stalažu, uzsūtīju astes somu, lai ir, kur ielikt kolas pudeles un DUS biezpienmaizes.
Kaut. Kā. Tā.
Ja izlasīji visu līdz galam - apsveicu, Tev ir problēmas.
Sorry par tādu bilžu gūzmu, bet tiekās uz ceļiem (vai arī neceļiem)
dīzes un adatas jau ir klāt un gaida +/- vienu smuku vakaru, kurā aptuveni 27-to reizi izspārdīt pa sētu būra plastmasas, bāku un visu pārējo.
