Tātad, khekhem, dāmas un kungi – eposs “BLE BRACHKU IE*ISIENS”. 1. sērija
Daudz teksta bilžu maz, it izz wat it izz.
Mani tuvākie draugi mani pazīst kā cilvēku, kas desmitiem reižu ir nopircis vienu un to pašu auto – divdesmit+ gadus vecu BMW trešo sēriju. Un jā, atzīšu, ka tās ir manas friškas ar karbonādi. Par spīti visām stulbajām vecu BMW problēmām man ļoti patīk gan e46, e36 un, protams, visvairāk e30. Mazais korpuss ar mazo (tobish mazāk par 8 cilindriem) motoru, principā. Vienreiz mēģināju izkāpt no komforta zonas nopērkot vecu mersedesu, bet daudzi jau zin kā tās beidzās. Tad nu pagāja laiks, izdomāju vēlreiz pamēģināt kaut ko citādāku. Šoreiz nolēmu iet one step at a time – palikt pie savas iemīļotās BMW 3 sērijas, tikai šoreiz jau ar normālu motoru. (Spoiler alert – šis sagāja vēl hujovāk kā mersedess.)
Karooooče, iepriekš kaut ko pie sevis domāju, ka varbūt laiks beidzot pamēģināt kaut kādu īstu “entuziastu” auto, nevis parastu e30. Kaut ko kas ir ĪSTS autobraucēju auto globāli, nevis tikai man un vēl saujiņai citu līdzīgi domājošu pusmūža frīku. “Piepildīt sapni” tagad nevis gaidīt vecumdienas. The world is slowly ending and I am wasting no more time.
Kā jau zināms, jebkurš BMW entuziasts, kad beidz būt bomārs kļūst par Porsche entuziastu. Man jau kopš es sevi atceros ļoti patikušas aircooled ēras 911. Atvēru mobile.de paskatīties cik tāds maksā un ātri sapratu, ka joprojām esmu BMW entuziasts.
Okei skaidrs, emka it iz. Tālāk – e30 m3 nesanāk un nepatīk, e28 patīk bet nesanāk, e34 patīk, bet nav priekš manis. E36 liekas pārāk parasts. E39 patīk, bet tirgus apakša ar cauriem sliekšņiem. e60/e63 dvēsele nepietiek. Fsērijas ar fake pirdieniem neinteresē un arī īsti nesanāk. Karoče paliek e46 un e9x.
Tā nu sanāca ka šīs ziemas winterbeateris man bija balta e92 kupeja ar paku un pieķeru sevi pie domas, ka atstājot auto pie veikala un ejot prom vienmēr atskatos. E92 pre-LCI (no priekšās) vizuāli liekas patiesi skaists auto.
Reiz kādu dienu browsējot mobili acīs iekrita balts e92 M3. Atveru vaļā un bam – izrādās atrodas LV. Zvanu pārdevējam, šis pastāsta čo pa čom, saprotu, ka jābrauc skatīties. Auto 2009. gada (pre-LCI) BMW M3 alpinweiss 3 krāsā ar DCT kārbu. Auto ievests no USA ar viegli uzsistu dirsu (sitiens bija samērā augstu pa aizmugurējo lukturi, lonžeroni nav cietuši), kur pats īpašnieks viņu bija iegādājies pirms 6 gadiem. Ex saimnieks rādīja bildes no izsoles, kā arī bildes no remonta procesa.
Tā kā S65 ir famous ar par norautām šālēm, uzreiz prasīju ownerim, kas ar tām. Viņš teica, ka ievedot auto Latvijā nomainijis gan pamatnieces, gan klaņu šāles, kā arī pēc 5 gadu ownershipa un nobrauktiem 30k, nomainījis vēlreiz klaņu šāles “drošībai”. Prasīju, kur to darīja. Šis teica, ka auto apkopis tikai un vienīgi pie “Bauskas Aivara”. Man uz sekundi noraustijās uzacs, jo šķita, ka tas bija kantoris kur N sērijas dīzeļiem “maina ķēdes” pa 700eur, bet tad iedomājos, ka iespējams jaucu kaut ko un nolēmu noignorēt šo sarkano karogu. Šis laikam ir moments kurā es labprāt atgrieztos laikā un iesistu sev pa kuņģi.
Bet karoče jā, sanāk šāles mainītas pēdējoreiz pirms 10k km.
Uz auto virsū M4 bremzes, kaut kāds izpūtējs, KW coiloveri (auto no rūpnīcas bez EDC), tizls karbona kits visriņķī, tizli sarkans salons (ko pats ex owneris sašuvis, jo oriģinālais bēšīgais nepatika un bija bojāts, jo pēc crasha mašīna bija stāvējusi bez aizmugurējā loga ar detaļām sakrautām salonā utt. Aizmugurejais logs izbira jo tajā iebrauca bagažnieka vāks.



Tā kā nekādus citus defektus nenovēroju un kopumā auto likās ļoti dzīvs, vienojāmies par cenu, paspiedām rokas un pēc pāris dienām auto jau bija manā pagalmā, kur tas tika uz mēnesi “ieziemots”, jo negribējās triekt viņu pa sāli, meklēt vasarenes utt.
Pagāja mēnesis, nokusa sniegs un varēja vilkt ārā un beidzot mēģināt saprast ko pie velna esmu nopircis (iepriekš ar e92 M3 nebiju braucis). Pirmais brauciens sanāca pa lietu (bija pieraksts uz immo instalāciju).
Skaņa 9/10, tas kā DCT strādā, cik ātri pārslēdz robus, cik forši revmatcho downshiftojot utt arī 9/10. Izskats, nekaitot kabronu, ari 9/10. Viss pārējais, diemžēl, gan bija vilšanās. Pirmā lieta, kas mani pārsteidza ir, ka pārkāpjot no e92 320d uz e92 M3, emka likās briesmīgi smagnēja. Jā no vienas puses tur pašmasa sanāk par kripatu lielāka, bet nav tā, ka starpība ir milzīga. Fun fact – S65 V8 motors ir vieglāks kā S54 R6 (e46 m3 dvižoks). Taipat laikā, dēļ coiloveriem auto ciets, jūt visas bedres un nelīdzenumus. Motors it kā jaudīgs, bet apakšu nav (S65 specifika – no rūpnīcas 420zs, bet tikai 400nm. Max rpm kautas ap 8500 (slinkums gūglēt), attiecīgi do the math). Kārba it kā slēdzās ātri un forši, bet sastrēgumā ğorgājas vairāk kā patiktos. Tā kā ikdienā esmu pieradis pie mazliet overasissted stūres e92 dīzelī un daily f11, stūre liekas nevajadzīgi smaga. Es saprotu, ka vienīgā problēma ir mana galva, jo tas auto nav būvēts lai dročītu sastrēgumā un brauktu uz veikalu pēc piena, bet liekas nevajadzīgi daudz drāmas, ņemot vērā to ka viņš nav pizģets ātrs kartings. Protams iet labi, aukstā laikā no vietas startējot līdz 120km/h neturot bremzi taisa rolling izdedzi, bet nav arī nekāds baigais WOW. Secināju, ka mans baltais e30 priekš manis ir daudz labāks price/performance un biš saskābu.

Ā vot vienīgi šķērsām braukt gan ar viņu likās super easy, tā kā ar svarku ziemā, cik nu paspēju divos līkumos iekrāmēt.

Nodomāju, nu lab, gan jau nāks vasara, parādīsies saķere, pagāzīšu pa trasīti, uzstiepšu divīti un viss sakārtosies.
UN TAD PIENĀCA LIKTENĪGĀ SESTDIENA.
No rīta piecēlos, padzēru kafiju un devos ārā likvidēt to karbona kolhozu. Beigās izvērtās pasākums uz 2 stundām. Kā balvu par to saņemu divas saujas ar dažādiem samareziem (kitu cik saprotu arī lika turpat, kur visu pārējo darīja




Vakarā aizbraucu satikt čomu, papļāpājam, braucu mājās un izbraucot no pilsētas vienu reizi uzstiepu 55-130. Tad iebraucot pilsēta neko ļaunu nedomādams mierīgi braucu, radio izslēgts, logs vaļā, viss pa kaifu. Iebraucu pie savām mājām dzīvojamā zonā, braucu lēnītēm uz 30km/h, atlaižu gāzi bremzējot pie guļošā un dzirdu KNOCK KNOCK MOTHAFUCKA. Piebraucu pie mājās, tukšgaitā nekā nav. Mazliet uzgāzejot, sevišķi momentā, kad krīt apgriezieni, dzirdams diezgan pamatīgs rod knock. Noglušīju un tā kā bija jau vēls vakars gāju iekšā. Gulēt ejot domāju, hmmm, nu gan jau tur ņemot tos karbonus nost kaut kāds podkriļņiks rīvējas gar kondiškas sūkni or smthn. MHM BLE
Svētdienā pamodos 7:20, pirmā lieta ko izdarīju – gāju ārā un skrūvēju vaļā eļļas filtra vāku.
Ieraudzīju šo


Kopš auto iegādes biju nobraucis bik mazāk par 200km.

TUPRINĀJUMS SEKOS