Testosterona deva incoming!!!!1
Jebaķ, jebaķ, te ar steigu ir jāapdeito kontents ar eļļainiem gaisa filtriem, nevajadzīgi trekniem degmaisījumiem un diuriteņiem, kas pa pasauli vazājas uz dinozauru atliekām
Without further ado – bijām uz Saaremu, izbroutsām (tikpat kā visu) TETu.
Ejot daudz maz hronoloģiskā secībā, sāksim ar pāris nedēļām pirms izbroutsiena, kad es, būdams nereāls tūneris, izdomāju, ka šis viegli astmātiskais dinozaurs ar saviem labi-ja-kādreiz 60zs būtu jāpadara max agresīvs, cik nu viņš spēj būt. Tas manā galvā nozīmē “maksimāli atvērt gan elpošanu, gan izplūdi”. Tā kā kabrona Temupovičs to “atvēršanu” sāk uztvert diezgan burtiski, tad izplūde mums problēmas nesagādā (tikai kaitina tas pļerkšķis lol), bet iedomājos, ka īstam sporcam vajag švammes gaisa filtru. Izvēle krita uz TwinAir ražojuma zeķi, par kuru ļoti dalās domas, kā viņa jālieto – stock filtram ļoooti stīvi pārmaukt pāri + tad arī eļļa sāks dzīvot papīra filtrā = gae. Viens čalis UK forumā jautāja, vai viņam tiešām jābūt tik nostieptam, kur viņam atbildēja, ka oriģinālo papīru likvidēt, un uz metāla būrīša uzmauc šo. Sacīts – darīts, neiešu izdomāt velopisēdu no jauna. Parādīju standarta Hiflo papīrniekam nazi, tā vietā uzmaucu ļoti zili saeļļotu švammi #sporc
Nākamās pāris dienas jutu, ka nedaudz tukšgaitā pacēlušies apgriezieni, bet nu, tinot filmu, tas noteikti no tās liekās eļļas, kas arī gribēja piedalīties degšanā.
Ik pa laikam sporta pēc pievelku karburatoru gumijām savilcējus, liekas, ka tagad vairs nerauj garām gaisu īsti, bet pārliecība=0. Tur principā tāpat visu prasās pārtaisīt uz īstām OEM Hondas gumijām un vecajiem stock savilcējiem. Šobrīd function>form, strādā tāds, kāds ir.
Ah, pareizi, vēl tač izdomāju aizmugurējo riepu nomainīt. E09 bija dikti sadilis vidus, nezināju, kā viņai patiks vēl 1500km līkums. Par lētuci ieķēru 2019.(!) gada Bridgestone AX41, kas pati par sevi ir akujenčiks riepa pēc atsauksmēm, tikai, saņemot no kurjera un noliekot virtuvē, likās, ka izšķaidīšu flīzes.
Uzmontēju, bik pabraucu, piedila, palika nedaudz mīkstāka, all fine, sajies.
Nu un tad jau bija jāsāk kravāt pekeles un domāt, kur lai saliek visu līdzņemamo šņagu priekš ēšanas, gulēšanas, dzīvošanas, un kā lai to visu saliek +/- normāli, lai nesalauž braukšanas vaibu.
Kolēģis aizdeva patrenkāt 2 dugu somiņas un lielo 40L somu, ar ko gandrīz arī pietika. Sarkanais veidojums torņa augšā ir ūdensizturīgā maisā iepakots KSenukai brezenta pārklājs 6x4m vai kkas tieši tik debīli liels, lai lietus laikā varam uztaisīt apmetni zem kokiem. Bija doma to sarkano mēslu iedot pavizināt kādam citam kolēģim, bet tie visi atmetās, nu neko. Lieki piebilst – lietus nebija, bet vismaz to maisu pārsēju uz moča kopā ap 20 reizēm, vienu reizi arī nokrita pavisam
Un tā – ir 22.jūlijs, 16:30, un brigāde startē no Ventspils. Pa priekšu XRV750 Africa Twin (laikam jau tāpēc, ka man patīk kartes
), tai seko 2 CFmoto 450MT, tad DL1000 V-strom (jā, ar V-stromiem ne visi brauc TETu lol
), tad F800GS. Trešdienas vakarā, nemēģinot nevienam neko pierādīt, ir plāns mierīgi, nesteidzīgi nonākt Rīgā, padzert alu, pacept desas, pasēdēt pirtī un gudri pad**st in general.
Ceturtdiena.
Pieceļamies, sapakojamies, dodamies ceļā uz Virtsu, kur ostā ar prāmi celsimies pāri uz Kuivastu, Muhu salu. Virtsu satankojamies, jo nav ne jausmas, cik daudz ēd mans karburatoru dinozaurs, smērējot pa kočkām, un uz salas DUS ir nedaudz jāpaplāno
Interneti raksta, ka uz prāmi jānopērk biļetes laicīgi, jo var nākties pastāvēt rindā zināmu laiku. Saulkrastos mēģinājām nopirkt biļetes, kas vairs nebija uz konkrēto dienu dabūjamas vispār. Mūsu zināmais laiks rindā beidzās pēc aptuveni 5 minūšu ātras pauzes, jo rinda izkustējās max ātri, tikām paši savā lodziņā uz biļetēm un paši savā rindā uz prāmi. Pašā rindas priekšā. EzPez.
Prāmis pusstundu, kko uzēdām, kko pastaigājām, kad jau bija laiks doties PIEDZĪVOJUMĀ. Nobraucām no prāmja, izskrējām cauri Muhu un maucām tālāk, pāri tilt-viaduktam iekš to Saaremaa. Ja pēc kartes, tad TET “pa spalvu” sanāk pa apakšu prom, pa augšu atpakaļ. Šeit jau pirmā pīppauze (kartē spice zem Tuumikatel). Ap šo vietu man jau ir nostiprinājies priekšstats par salu. Kā raksturot Saaremu 2 vārdos? Plakana un slapja.
Pirmās lielās peļķes, pirmie asie akmeņi, viss notiek.
Plančiks nomaukt maksimāli tālu, cik nu varam paspēt. Igauņi savā TET grupā raksta, ka 2 pilnas dienas jārēķina. Domājām, ka no apmēram 15:00 līdz vakara varētu mēģināt tikt kaut kur aiz Kuressaares, jo punktā B ir meža būda, kuru varētu izmantot nakšņošanai. Yeah, right
Nepilnu 3h laikā bijām tikuši līdz punktam A – Kaali kraater, kas ir meteorīta krāteris, apskatīts jau 8.klasē, un tā kā vairāk gribējās paspēt paēst un nopirkt alu, tad baigi krāteris arī neinteresēja.
So, turpat Kaali ir restorāniņš, kurā var paēst… līdz 18:00… Pārejam pāri ielai, paskatāmies uz darba laiku, paskatāmies pulkstenī – 18:02. Oh well, vismaz blakus veikaliņš. Ieejam veikalā, tur kaut kāds vietējs alus, siers, bet nekas pārāk saturīgs ēdams neatrodas. Pofig, mums ir palicis daudz cepama materiāla no iepriekšējā vakara. Skatāmies, kur noparkoties uz nakti. Kolēģis atrod segmentu ar naktsmājām rajonā C. Man telefonā oficiālā igauņu aplikācija, RMK, tā apstiprina daudzu potenciālu spotiņu esību tajā galā. (Svarīgs arguments – EST īsti nedrīkst kurināt ugunskuru, kur pagadās, tāpat kā LV, laikam, tāpēc vairāk vai mazāk meklējām oficiālās atpūtas vietas.) Līdz turienei 30km, nu I brauksim arī. Pirmajā spotiņā bija nereāli daudz vācu tūristu ar kemperiem, nebija, kur nomesties. Otrajā netikām iekšā, jo nedrīkstēja iebraukt. Trešajā atradām šo:
Piebraukt nevar, nu labi, ar moci var, bet negribas nevienu kaitināt, pofig, paies tos 50m ar kājām. Sastutējām teltis, hamokus, iekūrām ugunskuru, uzcepām desas, pažāvējām zābakus, likāmies uz ausi.
Piektdiena.
No rīta panorāma pa logu:
Spoiler alert: šīs dienas vakars bija piiiilnīgi citādāks
Aizbraucām atpakaļ tos pašus 30km līdz Kaali, un, pašsaprotami, turpinājām broukt pa TETu, kamēr tikām līdz Kuressaarei, tur uztankojāmies, kko just biki iekodām un turpinājām turpināt.
Viens segments bija nu, ja ne bijusī dzelzceļa līnija, tad es nezinu, kas cits – taisns, līdzens, piebremzē uz krustojumiem, velc kā debīls savus 80km/h, bet es pat nezinu, cik tur bija km, vienam pampakam pat varēja pārlēkt pāri. Tā, smērējot pa mežiem un grantenēm, ap 17iem pēcpusdienā bijām pie Sõrve bākas, kas ir diezgan tālākais dienvidu punkts, un no kurienes Ez redz LV aprises pie horizonta. Tur paēdām pusdienas/semi vakariņas. Paņēmu Fish&chips, bet nu tā “fish” tur bija gaužām maz atlikusi. Neiesaku. Viens no mums tikai paņēma ko citu, un burgeris izskatījās maksimāli labāks
Tālāk atpakaļ no raga, pletējām pa R krastu, līdz ap 19iem piestājām vienā mazā ciemata bodē, paņemt “maizi” un vēl šo, to, ko iemest mutē vakarā. Šeit sapratām, ka mums nav obligāti tikt pie vietas ar ugunskuru, jo palikušais ēdamais nav obligāti jāsilda. Pēc īsas kartes un RMK izpētes atzinām punktu “D” par labu esam, jo tur ir arī ugunskura vieta ar būdiņu. Ap 21:00 bijām tur, bet, tā kā bija 5diena, tad igauņu jaunieši jau spotiņu bija ieņēmuši, bet mēs, savukārt, izdomājām nomesties ceļa pretējā pusē, kur bija burtiski 5 priedes. Okej, kur problēma – I hear you ask. Iztēlosimies ainavu – absolūts klajums, ganības, stāvam mazā krūmu, koku pudurītī bez jebkādas iespējas vējam piebremzēt. Nebūtu bijis nekāds brīnums, ja no rīta guļammaisa kājgali jau žļembātu kāds vietējais lēnais govslopiņš. Pāri ceļam igauņu jaunēkļi bumbastik fantastik tresī muzončiku, un labi ja palaiž uz tualeti. Apkārt pilnīgi nekā cita, tikai… vējš. Paskatījos prognozē – izskatās cerīgi, 4m/s, brāzmās 8m/s, kā tagad, tā arī pa nakti. BET NEJAU JŪRAS KRASTĀ!!!!!1 Tā kā nogurums bija pietiekami labs, un kolektīvi bija izdzerts pirmais alus, prom jau vairs tāpat nebrauks. Būs ok, sajies…
Kamēr iekārtojamies un mierinām sevi, ka nebūs tik traki, pāreju pāri ķēdēm, spriegojumiem, eļļojumiem, kad ar acs kaktiņu pamanu šo:
V-stromam kaut kur pazuda zobrats. Nu blaa.
Piespriegojam ķēdi, lai varētu vispār jebkur tikt, atstājam kolēģi pa nakti ar domām, vai viņš grasās doties ar mums seemingly smagākajā dienā vai tomēr atmetīsies, palielinot iespējas tikt līdz mājām savā gaitā.
Saģērbjam gandrīz visas drēbes mugurā un ejam gulēt. 2:15 pamostos no tā, kā vējš slapo manam hamokam pārklāju. Aizeju uz krūmiņiem, nāku atpakaļ, uzmetu aci, kāpēc čomiņš +/- normāli var pagulēt savā hamokā. Viņam sejā bura, bet nepurinās kā puņķis uz drāts. Skaidrs, mans nav pareizā virzienā pret vēju. Pačikājos, pamēģinu pārspraust visu sev tuvāk – nesanāk. Akmeņaina pamatne + vējš nabaga telts mietiņu rausta ārā. Īsi pirms 3:00 norauju visu padarīšanu nafig, gulēšu bez pārvalka, lietu čo ta nesolīja. No rīta pieceļamies visi ap 7iem, visi tādi sabuktēti, biš atsaluši, bet nu kko pagulēts ir
Rīta panorāma:
Sestdiena.
No rīta sataisāmies, jābrouts tankoties – punkts E. Kolēģis ar V-stromu tomēr saka, ka brauks mājās. No “Karla Tankla” viņš pa taisno uz prāmi, mēs, izlaižot dzelteni apvilkto sekciju, turpinām TETu. Laikam nevajadzēja izlaist, tur bija vissūrākie dubļi. Bet nu tomēr – būs jāatgriežas
Augšas sekcijā ļoti dūšīgi – gan ļoti gara un akmeņaina upe uz ceļa (vai ceļš caur upi), gan arī dubļi, gan bik smiltis, gan forši mizojami meža posmi, gan eLeKtRoLīNiJa, kur bija mēmākais vājprāts.
Tā lēnu garu bijām nonākuši līdz Leisi ciematiņam (aizmirsu kartē iezīmēt, bet nu finiša karodziņš tur ir
), kur sadomājām arī paēst. Kamēr grozāmies pa ciemu, es jūtu, ka Āfrikai gaitā diezgan pašvaki krīt pirmajā robā un visai ļengans ir palicis sajūga hēbelis. Piestājam pie vienīgā atvērtā ēstūža, iesim iekšā, kad es arī noķeru ar ausi, ka katru sajūga izspiešanu pavada “krik-krik”. Manāmi ieskābu, jo tas nozīmēja (it kā) tikai to, ka hēbeļa pusē sāk jukt ārā trose. Iepūtu ķēžu eļļu, lai tur viss kustas brīvāk – dzirdu “krikrik-krikrik”. Ehh… Fuck it, iesim uzēst. Ēdam pusdienas un saprotam, ka Saaremaa TET ir palikuši apmēram 40km – tas nozīmē, ka, ja tiksim cauri TETam un uz prāmi līdz 18iem, tad teeeorētiski ir labāks variants, vilkt līdz Rīgai un palikt mūsu dezignētajā naktsmājā vēl vienu nakti, nevis censties izdzīvot kaut kādā nekurienē
Beigās tā arī bija - TET Saaremaa +/- precīzi 2 pilnas dienas.
Viss jau labi, var vilkt, bet man ta stress par sajūga trosi. Pajautāju AI, ko šamais domā par manu problēmu – šis man svinīgi pasaka, ka Āfrikai ir pasmagas atsperes un varu cerēt uz 20-30 sajūga spiedieniem labākajā variantā.
Pieņemot, ka vēl 40km jauktā kočku režīmā, nezinot, kas īsti ir tas, kas ir priekšā – ļoti optimistiski. Bet nu ok, uzlieku sev mērķi braukt prātīgi, sajūgu izmantoju diezgan reti, provēju taupīties, lai safe n sound tieku vismaz līdz prāmim. Lieki piebilst, ka kolēģi nolasīja bālumu man sejā un teica, lai es nemīžu – trosi mainīšu mājās. Foreseeing.
Ok, 17:00 esam uz prāmja un maucam pāri uz Virtsu – sajūgs dzīvs, viss kārtībā. Tālāk kaut kādi 80km līdz Pērnavai – sajūgu izmantoju tikai, lai uzsāktu nu jau, pārējais uz throttle blipiem. Pērnavā uztankojāmies, nākamais mērķis – Ainaži. Pieparkojos Ainažos, sajūgs dzīvs, viss kārtībā. Nu ko, pēdējais stiepiens līdz pieRīgai – iebraucu sētā, sajūgs dzīvs, visi veseli.
Nogurums diezgan nereāls, bet var beidzot atslābt kaut kādā mērā.
Svētdiena.
No rīta sākas filozofācija, kur lai dabū sajūga trosi, kaut lietotu, lai vismaz varu ar konfidenci un harizmu aizbraukt mājās. Te nu nospīdēja ar to, ka kolēģis iemeta jautājumu whatsapp grupā, pretī dabūja čaļa, kas skrūvē mega daudz Āfrikas, kontaktus. Šis mani pievieno Āfriku whatsapp grupiņā un saka, ka man tikai jātiek līdz Jūrmalai un dabūšu lietotu sajūga trosi. Protams, atkal vesels pasākums ir izbraukt cauri Rīgai *bez* sajūga, bet nu veiksmīgi tieku līdz Jūrmalai, tieku pie sajūga troses un jau instanti tonnas ar informāciju par un ap XRV750
Protams, lai viss būtu pavisam saulaini, atbraucam mājās un joprojām vēl šodien braucu ar savu sajūga trosi, kura still lives to die another day…
Priekškars.
Aizvakar izcēlu TwinAir’u, lai apskatītos, kā viņš jūtas pēc 1700km roadtripa – nav slikti, strādā.
Vakar izmazgāju un izmērcēju nākamajā eļļas devā.
Kopumā – kaut kas ap 1700km, vidējais patēriņš ir šokējoši 5L/100km, kas vecam Dakāras dinozauram ar karburatoriem ir nedaudz grūti apsmadzeņojami, bet nu labi, prieks. Pie tam patēriņš nemainās, broutsot uz dubļiem, virinot pa grantenēm etc. Uz visu ceļojumu gan beigās aizgāja 1L eļļas, bet nu tomēr arī svaigi uztinies 88k nobraukums. Āfriku guru gan teica, ka pie 85k viņš vēl eļļu neēd - nekur nav garantijas, ka tie nav 185k
Vajag xkbike zobratu, vajag dominator trubu, izskatās, ka vajag arī priekšējo riepu
Ja kādam interesē vecu lamatu problēmas, iesaku palasīt “XRV750 airbox drama”, ar to arī būsim cīnīties kaut kad, kad nebūs slincis atkal noraut bāku.
TLDR – kam interesē un nav slincis, var ieliet alu, atkorķēt čipsus un ziedot 36 minūtes savas dzīves iečekot iesvīdušu vīriešu piedzīvojumus. Tas jāņtārpiņš dzeltenajā galvā, kas plivinās pa priekšu, esmu es
» Skatīties Youtube
